Atgriešanās pie kraftiem, diena pirmā.

Ziema nebija gara, bet vienalga iestājies pavasara panīkums. Ar enerģijas trūkumu un rutīnas triumfu. Un te pēkšņi izrādījās, ka šī nedēļa man ir praktiski brīva, jo darbā notiek megaremonts. Un es interpretēju to kā signālu- kaut kas jādara. Un tā kā ir pilnīgi skaidrs, ka vislabāk mani mobilizē dažāda veida apņemšanās, tad es nolēmu, ka šī nedēļa būs mans personīgais kraftu festivāls. Katru dienu- minimums viens.
Un šodien es beidzot nomainīju lampai ziemas dekorāciju- tamborētas vilnas puķes, pārsvarā sarkanas- uz sezonai atbilstošām- kokvilnas un pasteļtoņos. Tamborēšanas tehnoloģiju neaprakstīšu, to man iemācīja 4.klasē:)

Un tad vēl nāk dažādi pavasara svētki manās mājās un skatoties no rīta ar bērnu Simpsonus, salīmēju kaudzi karodziņu- mafinu un citu saldumu dekorus. Mazie koka irbulīši+krāsainais papīrs+līmes zīmulis. Diemžēl, irbulīši izbeidzās, turpināšu rīt:)

 

 

iedvesmai

Ilgstoši un lēni ņemos ar jaunām kladēm, taču kaut ko nopublicēt gribu:)
Lūk, iedvesmai- ļoti skaistas lampas, kas rada neskaidras vīzijas pa metāla augļu trauku reciklēšanu, fotogrāfija no šejienes.
Un vēl veids vates kociņu izmantošanai, it īpaši čakliem bērniem. Fotogrāfija un ideja no šejienes.

Vecie abažūri

Kādu gadu vai varbūt drusku vairāk atpakaļ man bija iedvesma dažus vecos gaismas ķermeņus ap-pīt ar stiepli un ap-tīt ar papīru, šur tur iebakstot ar caurumu dūrēju (nu, to kancelejas rīku) un šur tur piešujot pa krāsainam bumbulītim. Tas viss bija jauki.








Nu ir sācies pilnīgi cits gads un noteikti būs ļoti cita dzīve - tāpēc sāku just, ka vecajiem abažūriem būs pamazām jāatkāpjas kaut kādu vēl neapjaustu citu formu/tehniku priekšā. Tomēr tie man ir mīļi, īpaši bāli perforētais (kas iepriekšējā dzīvē bija vienkārša ikejas lampa). Arī sārtajam esmu pateicīga - tas vismaz daļēji apslēpj īpaši kroplu lampu, kuras īstā vieta būtu padomju laika mednieku namiņā.

Ar stieples kupolu un bumbulīšiem laikam mēģināju uzburt cita gadsimta mierīgos priekus. Tie labi sader ar poliestera brieža galvu, kuru nolēmu atstāt arī pēc Ziemassvētkiem. Tomēr šķiet, ka dekorācijas drīz būtu jāmaina....

ziemas lampa

Pirms gada man bija tāda lampa, kurai uz trīs gariem vadiem karājas trīs stikla plafoni. Lampa man ļoti apnika:) Es noņēmu plafonus un uzpinu no stieples... nu, varētu teikt, abažūru.

Vajadzēja: biezāku stiepli pamata aplim un pavedieniem, kuri savienoja apli ar vidējo vadu- tāds kā rats sanāca. Plāna stieple, no kuras veidoju tīklu, stiepjot to no viena biezā pavediena pie cita. Dažiem posmiem uzliku pa kādai stikla pērlītei. Tā caka, kas gar malu ir tamborēta no stieples. Bumbiņas uzvērtas uz stieples- tās tādas pūkainas, no audumu veikala. Tādā izskakā lampa nodzīvoja gadu, taču joprojām man ne visai patika- kaut kas nebija labi ar telpas proporcijām- pārāk augstu tas viss bija, ņemot vērā, ka istabā ir augsti griesti. Un tad šogad, skatoties žurnālā uz ārkārtīgi skaistu adīti-tamborētu lustru, kuru atkārtot nebija nekādas iespējas, nolēmu pamēģināt arī savai pietamborēt kādu puķi no dzijas pārpalikumiem. Cik nu protu tamborēt puķes:) Un beizdzot, pēc daudziem gadiem, man izdevās iemīlēt šo lampu un tagad tā mani priecē katru dienu. Jo ir zemāka un arī mīlīgāka.

mans pirmais Abažūrs

Šis ir memoriālais ieraksts: par to, kā sākās manas attiecības ar Stiepli, kas tagad jau ir tuvas un siltas. var teikt, Stieple manā (sa)dzīvē ir gandrīz visur.

Sākums bija nesmuka sienas lampa virtuvē, kurai spuldze bija uz augšu un mazs tizls padomjlaika stikla bumbulis, neiederīgs telpā pēc proporcijām. es nezināju, kā un ko mērīt, lai tiktu pie pareizāka bumbuļa. Bet skatīties uz veco lampu vairs nespēju.

Un tad kaut kādi Resaiklošanas Gari man palīdzēja rast izeju: pārskrūvēju lampas pamatni otrādi, uzpinu ar rokām stieples karkasu (diezgan šķību), tad ar adatu-diegu un skavotāju tam visam apmudžināju apkārt zīdīgu ietinamo papīru, kas laikam bija paglabāts no sen iztītas dāvanas (man vienmēr paticis viss, kas ir burzīts, māsiņa neļaus samelot!). Bārkstis piešuvu vēlāk.

Nekas no tā nav izdarīts pārāk akurāti, jo es - kā jau amatiere - nemāku savienot iedvesmu ar rūpīgumu un precizitāti, es tikai ķeru to impulsu kaut ko dabūt gatavu, un steidzos redzēt, kas tur var sanākt.