Pavasara prieki - Urbis un Bambuss!

Kas ir sievietes uzticamākais draugs? gejs? briljanti? nē - Urbis. Mana māsa teica, ka Urbis atrisina 99% visu problēmu, kas var rasties dzīvē. Un es viņai piekrītu. Jo šajā nedēļas nogalē mēs abas sadūšojāmies un katra savās mājās pirmo reizi mūža veicām Urbšanu. Un turpmāk nekas vairs nevar būt tā, kā bija agrāk. Viss kļūst sasniedzams un izdarāms!..Un cik svarīgs un kompetents izskatās urbjošs cilvēks - skat. bildē!

Mana māsa savienoja ļurcīgu koka plauktu ar mūra sienu, nostiprinot plauktu, uz kura salikti smagi trauki un mazā cepeškrāsns.

Savukārt es savienoju grāmatplauktu un ārējo mūra sienu, lai izveidotos maza garderobes niša. Mana inovācija, ar kuru es bezgala lepojos, ir bambusa izmantošana šķerskokam. Visādas aizkaru stangas nederēja, jo man vajadzēja kaut ko tikai 60 cm garu. Un es zināju, ka dārzkopības veikalā Kurmītis bambusi ir vienmēr. 45 santīmi, un es tiku pie kāta gandrīz savā augumā (tam bija īstais biezums). Jā, bambuss nav ideāli taisns, un to var redzēt. Toties stiprs, ekoloģisks un ekonomisks!

Ja kas, bambuss man dzīvo vēl arī virtuvē - kā stanga mazam aizkariņam, aiz kura ir miskaste. Aizkariņš protams galīgi improvizēts, ātrumā izveidots ar skavotāju un dažām lentītēm, bet kārtīga saimniece uzšūs smuku un būs labi! mans know-how šeit ir stangas ievietošana bez jebkādiem stiprinājumiem - vnk garums tāds, lai stingri ievietojas starp abām skapīšu sienām.

kiča šarms

neskatoties uz to, ka savā ikdienā es samērā atturīgi ģērbjos un mans dzīvoklis caurmērā ir drīzāk gaumīgs, nekā vājprātīgs, es esmu ļoti liela kiča fane. Man patīk gliteri, Svarovska kristāli, plastmasas balodīši un stirnas, leoparda zeķubikses, auduma rozes, E.Patmalnieces frizūra un tā tālāk. Vienīgā prasība- lai tas nebūtu pilnīgā nopietnībā. Kas gan padara robežas ļoti striktas:)
Tātad, šodien man ir gredzeni. Šausmīgi grezni un skaisti un tie bija man pirkstos sagaidot Jauno gadu. Ideju taisīt gredzenus uz parastās gumijas ieraudzījām ar Ilonu "Istabā" (izpildījums gan bija so-so, cenas nepavisam ne adekvātas) un ļoti iedvesmojamies. Visos šos izgatavoja Ilona speciāli JG naktij- domāju, ka tie vēl noderēs citos svētkos, mēs parasti tā tos arī svinam:)) Tātad, iesaku visiem- parasta gaišā vai melnā gumija un jūsu iespējas ir neierobežotas!

 

Un tad vēl šodien mans bērns atklāja Fotošopa iespējas:)) Kas, protams, ir visai dabiski (it īpaši atceroties, kā manā augstskolā to atklāja pusmūža mākslinieki), baidos tikai, ka tagad dabūs trūkties visi viņa sociālie tīkli, jo īpaši jau viņam patika visvājprātīgākie filtri- mozaīkas un plastikāta:)) Žēl, ka tā arī neiemācījos taisīt zelta rāmīšus, derētu šai mākslai.

Dekupāžas prieki

Atzīšos, man bija izveidojies snobisks priekštstats, ka taisīt darbus dekupāžas tehnikā ir nu, gandrīz diagnoze. Katrā ziņā kaut kas komisks un pompozs.
Tāpēc pat nespēju atcerēties, kā tomēr nonācu pie domas izmantot dekupāžas līmi-laku pati savā mazā art-projektiņā. Gan jau ka izlasīju kaut kur tīmekļa plašumos, ka ar to laku var nostiprināt da jebko. Un man vajadzēja nostiprināt šo to.

Atzīstos, ka putniņam iedvesmu smēlos iekš etsy.com, tur gan putniņš bija no skārda, ar uzdrukātu virsū trafareta ornamentu, bez acīm..nu, vispār, kopīga nav daudz::). bet domu iekustināja - tāpēc pieminu. Savukārt sirdis kādreiz sapirkos Timmari (vnk finieris), un granātābola motīvs likās dikti piemērots Ziemassvētkiem, tāds bībelisks, vai ne?..:).. /hm, vispār nezinu īsti, kāda tur tā flora un fauna bija notikumā.

Tātad, abos gadījumos eglīšu rotājumu pamatā ir ļoti biezs kartons vai finieris, pa virsu - bildes no žurnāliem, pielīmētas ar dekupāžas līmi, kas augšējās kārtas apstrādē pārvēršas par dekupāžas laku (kā tas notiek, joprojām nesaprotu).

Ar nepacietību gaidīšu Lieldienas, kad varēšu izveikt plakanu kartona olveidīgu objektu dekupēšanu (kaut kā rotāšanai). Bet pagaidām jāsavaldās, lai nekļūstu kā tie entuziasti, kas sadekupē savā mājā visu, sākot ar svecēm un beidzot ar palodzēm. Jo tas ir tik ērti un ātri!:)

Un sava anti-dekupāžas monologa noslēgumā gribu pateikt, ka Dziļi Cienu Aiju E., kas Vecgada vakarā izlemj ka pietiek svinēt un mierīgi dodas ar grāmatu gultā - eh, man vēl tāls ceļš ejams līdz tādai dvēseles harmonijai un mieram- respect!

Lai visiem labs un radošs gads.

Riktīgi liela sniegpārsla

Vakar ap pusnakti man pēkšņi salikās, ka nav labi dzīvot bez mazākā Z-svētku rotājuma istabā. Neko laikietilpīgu es protams nedarītu, bet iedvesmojoties no kāda žurnāla, kur gaismiņu virtenēs bija ievijušās palielas papīra sniegpārslas, es aši izgatavoju vienu, bet lielu. Sanāca, ka piemērotākā vieta tai ir uz krāsns (šo konkrēto nekurinu). Skoču ātrumā neatradu, nācās brutāli pielīmēt ar rokdarbiem domātu līmi. Bilde diemžēl īsti nesanāca, jo balts un balta...bet nu vismaz var redzēt priekšmetu proporcijas.

Laimīgi ir cilvēki, kuriem ir maz mēbeļu un tukšas sienas. Tad uz svētkiem ko tik visu nevar saveidot. Man diemžēl visādu detaļu jau tāpat ir daudz par daudz. Krāsns bija vienīgais neapdzīvotais laukums..:)

Helovīns'11

Kā jau kādreiz rakstīju, šie svētki ar katru gadu ieņem lielāku vietu mūsu ģimenes/kompānijas rudens gaitā- jautri, bezjēdzīgi (nu, par vēsturskām saknēm nerunāsim, tikai mūsu gadījumā), krāšņi un tieši laikā.
Šogad svinējām dienu pirms, jo rīt būs pirmā dienā pēc brīvlaika un vispār pirmdiena:)
1. Permanentais marķieris ir mūsu pēdējā aizraušanās:)

 2. Marle, vidū- apaļš gabaliņš vates diska

 3.Atkal permanentais marķieris

 4.Paldies, Ilze! Linogriezuma instruments izrādījās kā radīts ķirbja izrotāšanai. Ļoti ātri.

5.  Pēc šī var skaidri redzēt, ka pirms Helovīna bija brīvlaiks:) Kaut gan tie filca izstrādājumi ir ļoti ātri, jo insekti tika pielīmēti. Savukārt, mafinu iespraužamos es līmēju, bērns zīmēja. Blīvs papīrs un sīki koka irbulīši. Melno salveti uzšuva Ilona.

šūšanas pulciņš

mūsu draudzīgā loka bērni ir šogad aizrāvušies ar aglidolliem (uzklikšķinot, var mājaslapā apskatīt īstos)- smieklīgām plīša rotaļlietām, katrai no kurām ir pase un stāsts par vietu aglidollu pasaulē. Taču oriģinālo skaits šovasar pieauga tikai par vienu (=viena dzimšanas diena) un arī vasarnīcā vakari ir silti un gari- situācija skaidra. Delegācija devās uz vietējo Saulkrastu humpalu, kur tika iegādāts vesels maiss ar trikotāžas izstrādājumiem. Un turpmākajos vakaros Ilonas virsvadībā notika šūšanas pulciņš. Pieaugušie izgrieza un paveica īpaši smalkas lietas, visu pārējo- bērni. Pildījums- sintētiskā vate no spilvena.

Pēc pirmajiem diviem, kas precīzi atdarināja īstos, protams, radās vēlme šūt kaut ko savu. Es personīgi uzšuvu Balto Tārpu:) Draugu meita- mazo zilo pandu.

Tekstil-virtenes kokos

Lai aši padarītu kādu telpu vai dārza stūri priecīgāku un košāku, vienmēr noder auduma un lentu atgriezumi, kuri piešūti pie garākas auklas.

Forma - pēc vēlēšanās, droši vien drīzāk ģeometriska; mums šoreiz trīsstūri. Audumi - vasarā labāk visādas jautras kokvilnas un oderdrēbes. Viss vnk izgriezts ar šķērēm (trīsstūri - divpusēji, ar pārlocīšanu uz pusēm) un katrs trīsstūris gar locījuma vietu ar mašīnu piešūts pie iepriekš izgrieztas garas auduma lentas.

Krāsu secība - pēc gaumes, lentas (piesietas) starp trīsstūriem - kā patīk. Man ir vājība uz tillu!:)..Īpaši censties apstrādāt to visu nav jēgas; īpaši ja pēc tam kar kokos uz ilgāku laiku.

Pieļauju, ka rudenim un ziemai var šūt no biezākiem un greznākiem audumiem. Piemēram, Otīlijā nupat redzējām garu virteni pa 24 Ls, ļoti kārtīgi nostrādātu, no solīdiem audumiem, dikti konservatīvi un smuki.

Prieki somai

Pirms Salacgrīvas izrotāju savu somu - lai viņai arī smukums. Burtiski pa piecām minūtēm uztapināju (lai gan sastavdaļas jau bija). Tā varētu būt arī rokassprādze vai matu lenta, vai josta. Bet šoreiz - somas rotājums.

Pamatā tas ir dubultkārtā sadiegta sintētiska samta strēmele (varbūt labāk būtu bijis uzpolsterēt ar kādu pildījumu, lai tur formu - man vienkārši pļecka sanāca); abās malās piediegta pumpaina lenta - apsiešanai ap somas rokturi.

Savukārt rotājumi ir tjipa rozītes, savītas no dažādu kokvilnas audumu strēmelēm un drusku sadiegtas, lai turas kopā. Un lai nav pārāk gaumīgi, šur tur piešūtas plastmasas puķes. Krāsas - gribēju nesaskaņotas, bet sanāca tomēr diezgan saskaņoti. Rozīšu ideja nav mana, to kādreiz uzgāju tīmekļa plašumos, bet tagad pat neatceros kur:(. Manā versijā kokvilnai klāt piepītas vēl arī plānas rozā apakšveļas mežģīnītes..:)..

zilais Laimes Putns

Sen jau gribēju ielikt šo izstrādājumu, atturēja mani tikai tas, ka neviens vairs nespēj precīzi paskaidrot- kā tas tapis. Taču pārmērīga precizitāte mums nav vajadzīga.
Putnu Ilona ir šuvusi pirms pusotra gada un kopš tā laika tas dzīvo pie manis, piestiprināts pie gleznas rāmja.
Tātad, process.
No zila filca ir uzšūts putns, iekšā vate vai kaut kas tml. Aste ir no sakrokotas trikotāžas strēmeles (šo zilo kreklu es atceros!) un mežģīnes. Pāris gliterīši piešūti pie muguras. Uz galvas- eeee... antenas? No stieples. Galos- tādas mazas bumbiņas, nopērkamas audumu veikalos. Pakaramais no tamborētas stieples.

Vecie abažūri

Kādu gadu vai varbūt drusku vairāk atpakaļ man bija iedvesma dažus vecos gaismas ķermeņus ap-pīt ar stiepli un ap-tīt ar papīru, šur tur iebakstot ar caurumu dūrēju (nu, to kancelejas rīku) un šur tur piešujot pa krāsainam bumbulītim. Tas viss bija jauki.








Nu ir sācies pilnīgi cits gads un noteikti būs ļoti cita dzīve - tāpēc sāku just, ka vecajiem abažūriem būs pamazām jāatkāpjas kaut kādu vēl neapjaustu citu formu/tehniku priekšā. Tomēr tie man ir mīļi, īpaši bāli perforētais (kas iepriekšējā dzīvē bija vienkārša ikejas lampa). Arī sārtajam esmu pateicīga - tas vismaz daļēji apslēpj īpaši kroplu lampu, kuras īstā vieta būtu padomju laika mednieku namiņā.

Ar stieples kupolu un bumbulīšiem laikam mēģināju uzburt cita gadsimta mierīgos priekus. Tie labi sader ar poliestera brieža galvu, kuru nolēmu atstāt arī pēc Ziemassvētkiem. Tomēr šķiet, ka dekorācijas drīz būtu jāmaina....

курок

tas ir Vidusāzijas pečvorka nosaukums. Kvadrati sašūti ar sturiem, starp tiem- gaiss. Protams, sākotnēji bija sakrāla nozīme. Trīsstūris vidū, lai aizbiedētu ļaunos garus. Auduma gabaliņus palūdza 7 mājas, par kurām bija zināms, ka cilvēki tur dzīvo saticīgi un bagāti.
Vasarā ieraudzīju vienā no saviem mīļākajiem blogiem (klikšķiniet- Svetlana Tursunova, māksliniece no Vidusāzijas, kura daudzus gadus dzīvo Berlīnē). Viņa iesaka šūt kā aizkarus vai tml. Man šausmīgi patika, parādīju Ilonai un aizmirsu. Un pēc pāris nedēļām saņēmu kuroku no Ilonas kā dzimšanas dienas kartiņu. Tagad tas dzīvo pie sienas manā istabā. Izmērs- apmēram metrs uz 60 cm, katrs kvadrāts nošūts ar mašīnu, ziedi- aplikācijas.

vēl viens ieraksts par egles mantām

Kamēr tā egle vēl stāv istabā.

Jāatzīstas, kādreiz es aizrāvos ar monohromām eglēm. Jā-jā, bija gan zila, gan violeta, gan arī sarkana. Nu, egle bija parasta, zaļa, taču rotājumi- vienā gammā. Dažreiz jau tas smuki sanāk un žurnālos var redzēt īstas pērles. Taču man liekas, tas nav mūsu gadījums. Cik cilvēki nomainīja padomjlaiku (labākajā gadījumā) porcelānu pret melno luminarku, a? Mums bija luminarks, fakts. Taču īsāku laiku, nekā jaunpirktas egles mantas. Un tad tas beidzās. Pirms kādiem... 4 gadiem sajutu dziļu vienaldzību pret skaistu un jaunu masu produkciju- vienalga, ķīniešu fantāzijas lidojumu vai Stokmana spožumu. Nē, man var kaut kas patikt jebkurā vietā, taču 10 vienādas bumbas vairs nepērku. Un nemainu sortimentu katru gadu.

Baigi garais ievads.

Tagad mani aizkustina tikai un vienīgi lietas ar vēsturi un/vai paštaisītas. Savas vēstures nav, tāpēc javeido pamats. Jo šogad man garstāvoklis radikāli uzlabojās, kad atvēru kasti ar egles mantām un ieradzīju tur dažādus ...draudziņus.

Nu tātad.

 

Pagājušajā gadā nejauši tapis Ilonas...eeee... narvalis. Tikko uzzināju šādu vārdu no vārdnīcas. Mūsu ģimenē viņš pazīstams ar vārdu Unikorns:) Uzšuva Ilona pa 15 minūtēm, ienākot ciemos. Tikai pēc tam mans bērns teica domīgi, ka narvaļi, liekas, izskatās savādāk. Unikorns ir burvīgs.

Vīnogu ķekars no stikla pērlītēm. Draudzenes paštaisīta dāvana.

Mana vismīļākā pelīte. Šausmīgi aizkustinoša un ar lukturi rokās. Ilonas taisīta manam bērnam pirms diviem gadiem.

Sarkanais vaļenoks. Mans vienīgais piegājiens slapjai filcēšanai. Šis zābaks prasīja trīs stundas laika un tas bija burvīgs vakars ļoti labā kompānijā.

Zilā egle. Šuvis mans bērns pirms gada, dāvana man Ziemassvētkos.

Vītne. Tāda laikietilpīga egles manta. To es šuvu no filca. Apļi ir kā 20 santīmu monētas, uz tiem ir gliteri un pērlītes.

Robots. Taisīja Ilona pirms gada.

Ilonas taisīta egles manta- viena no manām mīļākajām. Samts un mežģīnes. No šī samta man arī tika uzdāvināts spilvens (lielos)

Mana pirmā egles manta, zilais sunītis. Šūta Liepājā, kojās un vienmēr par to atgādina.

Un tā, man liekas, ir Ilonas pirmā paštaisītā egles mannta, pirms kādiem 6 gadiem. Ļoti grezna.

Un Sūklis Bobs- Ilona nanam dēlam, pirms 2 gadiem.

zaķmeitene nākotnē

šī ir viena no mantiņām, ko gadu atpakaļ taisīju ar lielu rūpību, jo domāta bija draudzenes jaundzimušajai meitiņai - kā piemiņa par piedzimšanas faktu, tātad potenciāli ar daudzu daudzu gadu desmitu lietošanas mūžu.

parasti neko tādu nedomāju, kad kaut ko taisu. bet šo zaķmeiteni burtiski sūtīju apdzīvot nākotni - iztēlojos, kā sen izaugusī meitene atradīs to kādā vecu rotaļlietu kastē 2070- ajā gadā....mjā. Tāpēc visas vīles šuvu extra centīgi:).

Par tehnoloģiju nav ko piebilst: visādi audumu gabaliņi, viss improvizēts. Kleitu labrāt pati tādu gribētu:).

vēl viena bezskuju eglīte

tā, kamēr visiem vēl nav galīgi pieriebusies ap-Ziemassvētku radošo izpausmju tēma, steidzu publiskot savu šī gada mazeglīti.

Tehnoloģija tikpat vienkārša kā vienmēr: stieples karkasiņš (šķībs), šur tur sakārti bumbulīši, galotnē samta bante. Ekstra - elektrisko lapiņu virtene, kuru darbina baterijas. To nopirku iekš Galleria Riga jocīgajā mazajā veikaliņā Tiger. Pieļauju, ka tādu izstrādājumu var pat kādam dāvināt (ja izgatavo rūpīgāk), pašizmaksa minimāla (īpaši ja mājās ir visādas izejvielas sakrājušās).

mazs grezns objektiņš

..mēs te ar māsiņu vienojāmies, ka pārāk daudz demonstrējam Lielus Objektus, un tie ir aši jālīdzsvaro ar krietni mazākiem. viens no maniem mīļākajiem mazajiem rotājumiem ir tādi kā zvaniņi no olu kārbu sekcijām. dažus gadus atpakaļ bija iekš Deko, tad vēl esmu redzējusi variācijas etsy.com.

Man visvairāk patīk tas, kā pilnīgi neinteresanta olu kārba pārvēršas elegantos, atturīgos, viegli mirdzošos ziedos. Kā? Jāizgriež ar šķērītēm (ar rezervi) kārbas iekšpuses izvirzītās daļas, kas ir tādi kā tornīši. Ziedlapiņas rodas no tā, kur tornītis pāriet kārbas plakanajā daļā. Ja ieliek vienu zvaniņu otrā, būs vēl smukāk. Ja augšā izurbj caurumiņu, vai ievērt diedziņu, uz kura uzvērta kāda pērle. Augšā var siet banti. Pašu zvaniņu var nokrāsot ar da jebko. Manā piemērā ir guaša ar mirdzumu. Man patīka parupjā faktūra savienojumā ar drusciņu greznības.

mans pirmais Abažūrs

Šis ir memoriālais ieraksts: par to, kā sākās manas attiecības ar Stiepli, kas tagad jau ir tuvas un siltas. var teikt, Stieple manā (sa)dzīvē ir gandrīz visur.

Sākums bija nesmuka sienas lampa virtuvē, kurai spuldze bija uz augšu un mazs tizls padomjlaika stikla bumbulis, neiederīgs telpā pēc proporcijām. es nezināju, kā un ko mērīt, lai tiktu pie pareizāka bumbuļa. Bet skatīties uz veco lampu vairs nespēju.

Un tad kaut kādi Resaiklošanas Gari man palīdzēja rast izeju: pārskrūvēju lampas pamatni otrādi, uzpinu ar rokām stieples karkasu (diezgan šķību), tad ar adatu-diegu un skavotāju tam visam apmudžināju apkārt zīdīgu ietinamo papīru, kas laikam bija paglabāts no sen iztītas dāvanas (man vienmēr paticis viss, kas ir burzīts, māsiņa neļaus samelot!). Bārkstis piešuvu vēlāk.

Nekas no tā nav izdarīts pārāk akurāti, jo es - kā jau amatiere - nemāku savienot iedvesmu ar rūpīgumu un precizitāti, es tikai ķeru to impulsu kaut ko dabūt gatavu, un steidzos redzēt, kas tur var sanākt.

Egle-ne-egle

Var būt daudz iemeslu, kapēc cilvēks tā kā gribētu, bet tā kā tomēr negribētu savās mājās īstu egli. Nu varbūt garstāvoklis nav gluži tik tradicionāli-svētsvinīgs, a varbūt ir kādi citi iebildumi (ekonomiski, ideoloģiski, slinkums skujas slaucīt pēc tam pusgadu). Vārdsakot, pagājušajā gadā es iztaisīju sev gandrīz-bet-ne-gluži-egli.

Izejvielas: žalūziju grozāmais plastmasas kāts kā pamats; stieple kā zari, kaut kāda pudele kā turētājs, un dažādi roktaisīti-dāvināti rotājumi kā, eeee, rotājumi. Rezultātā, man šķiet, sanāca gana personīgs veltījums Gaismas uzvarai pār Tumsu. Sorri ka bildes kvalitāte švaka - gadu atpakaļ vēl nezināju, ka šo izstrādājumu eksponēšu! Bet varbūt kādam noder tik un tā..atraisīt radošo kādā extra garā ziemas vakarā.