Šis ir memoriālais ieraksts: par to, kā sākās manas attiecības ar Stiepli, kas tagad jau ir tuvas un siltas. var teikt, Stieple manā (sa)dzīvē ir gandrīz visur.
Sākums bija nesmuka sienas lampa virtuvē, kurai spuldze bija uz augšu un mazs tizls padomjlaika stikla bumbulis, neiederīgs telpā pēc proporcijām. es nezināju, kā un ko mērīt, lai tiktu pie pareizāka bumbuļa. Bet skatīties uz veco lampu vairs nespēju.
Sākums bija nesmuka sienas lampa virtuvē, kurai spuldze bija uz augšu un mazs tizls padomjlaika stikla bumbulis, neiederīgs telpā pēc proporcijām. es nezināju, kā un ko mērīt, lai tiktu pie pareizāka bumbuļa. Bet skatīties uz veco lampu vairs nespēju.
Un tad kaut kādi Resaiklošanas Gari man palīdzēja rast izeju: pārskrūvēju lampas pamatni otrādi, uzpinu ar rokām stieples karkasu (diezgan šķību), tad ar adatu-diegu un skavotāju tam visam apmudžināju apkārt zīdīgu ietinamo papīru, kas laikam bija paglabāts no sen iztītas dāvanas (man vienmēr paticis viss, kas ir burzīts, māsiņa neļaus samelot!). Bārkstis piešuvu vēlāk.
Nekas no tā nav izdarīts pārāk akurāti, jo es - kā jau amatiere - nemāku savienot iedvesmu ar rūpīgumu un precizitāti, es tikai ķeru to impulsu kaut ko dabūt gatavu, un steidzos redzēt, kas tur var sanākt.
1 komentārs:
romantisks abažūrs sanācis!
Ierakstīt komentāru